Saziņai
[email protected]Šī mājaslapa ir radīta un uzturēta ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par tās saturu pilnībā atbild Smiltenes novada pašvaldība un tā var neatspoguļot Eiropas Savienības viedokli.
Biedrības nama atklāšana notika 1911. gada 1. un 2. janvārī, un tā iesvētīšanu veica Raunas draudzes mācītājs. Biedrības namā bija paredzētas telpas biedrības vajadzībām, Raunas Krāj-aizdevu sabiedrībai, kā arī bufetei, biedrības veikalam un divas zāles sarīkojumiem.
Doma par biedrības nama celtniecību Raunas lauksaimniecības biedrībai radās jau krietni pirms 1911. gada. Savā biedru sapulcē 1900. gada 26. novembrī Raunas lauksaimniecības biedrība nolēma celt staltu namu Raunas centrā, izvēlot trīs priekšstāvjus no biedru rindām, kuriem uzdeva vest sarunas par zemes pirkšanu, veikt būves plānošanas darbus un nepieciešamos aprēķinus. Pie līdzīgām domām bija nonākusi arī Raunas Krāj-aizdevu kase jeb sabiedrība. 1908. gada 27. novembrī Raunas lauksaimniecības biedrībai izdevās nopirkt 674,2 m2 lielu zemes gabalu pašā Raunas centrā par 1300 rubļiem no Raunas pagasta valdes, ar noteikumu, ka lauksaimniecības biedrība uz minētā gabala var likumīgi tirgoties, rīkot saviesīgus pasākumus un veikt nepieciešamos būvdarbus, taču nedrīkst zemes gabalu pārdot.
Padomju gados Raunas Lauksaimniecības biedrības nams kļuva par Raunas kultūras namu. Kultūras dzīve Raunā bija bagāta, te notika balles, koncerti, pasākumi, piemiņas vakari, lekcijas, izstādes un citi pasākumi.
20. gadsimta. 80. gados arvien aktuālāks kļuva Raunas kultūras nama remonta jautājums. Mainījās laiki, un kultūras nams tā arī nesagaidīja savu atjaunošanu. 20.gs. 90. gadu sākumā tas nonāca Raunas pagasta padomes īpašumā, kura to nodeva privatizācijai. Ēka nonāca Kalēju ģimenes īpašumā, kura šeit ierīkoja veikalus. Lauksaimniecības biedrības nams jeb Raunas kultūras nams ir viens no Raunas vēsturiskā centra galvenajiem un izteiksmīgākajiem akcentiem.
Raunas Brīvības pieminekļa pirmsākumi meklējami 1929. gada 21. augustā, kad Cēsu pilsētas galva un Cēsu apriņķa priekšnieks uz apspriedi saaicināja redzamākos Raunas pagasta sabiedriskos darbiniekus, aicinot godināt brīvības iegūšanu un celt pieminekli Raunā.
1929. gada 13. oktobrī tika sasaukta sapulce, kurā piedalījās dažādu Raunas sabiedrisko organizāciju pārstāvji, izveidojot Raunas un apkārtnes atbrīvošanas pieminekļa komiteju.
Sarežģītākais un laikietilpīgākais komitejas uzdevums bija pieminekļa celtniecībai nepieciešamo naudas līdzekļu vākšana. Tika vākti ziedojumi, rīkoti bazāri, loterijas, sarīkojumi, teātra izrādes, kā arī izsūtīti personīgi aicinājumi dažādām organizācijām – ziedot lielākas naudas summas.
Piemineklim derīgu akmeni atrada apmēram 4 km no Raunas centra, netālu no Lorenčiem. Smago akmeņu pārvietošana uz Raunu bija grūts uzdevums. Tikmēr komiteja strādāja arī pie pieminekļa laukuma izveides. 1932. gada pavasarī komiteja noorganizēja piemiņas ozolu alejas stādīšanu pieminekļa laukumā. Katrs iestādītais ozols ir piemiņa kādam Brīvības cīņās bojā gājušam Raunas draudzes loceklim. Zem katra iestādītā ozola ieraka pudeli ar bojā gājušā karavīra vārdu un īsiem biogrāfiskiem datiem.
1932. gada 19. jūlijā notika svinīgs pieminekļa pamatakmens likšanas pasākums. Pieminekļa pamati ierakti apmēram 10 pēdu dziļumā, kopā ar svinīgi parakstītu aktu, monētām, laikrakstiem un citiem priekšmetiem.
1933. gada 20. augustā notika Raunas Brīvības pieminekļa atklāšanas svētki. Pēc pieminekļa atklāšanas, tas kļuva par vienu no Raunas sabiedriskās un kultūras dzīves centriem un Raunas simboliem. Visi lielākie Raunas pagasta svētki un notikumi līdz pat 1940. gadam tika organizēti pie Brīvības pieminekļa.
Padomju gados Raunas Brīvības piemineklis tika saglabāts, taču iznīcināts tika uz pieminekļa esošais uzraksts “Dievs, svēti Latviju”. Šajā laikā pasākumi pie pieminekļa nenotika, tā teritorija bija aizaugusi ar krūmiem. Neskatoties uz to, ka pasākumi pie pieminekļa netika rīkoti, piemineklis ir redzams ļoti daudzās padomju laikā tapušajās fotogrāfijās. Tas skaidrojams ar to, ka pieminekļa laukuma teritorijā esošās kāpnītes bieži tika izmantotas fotografējot kopbildes.
Pateicoties Latvijas Tautas frontes Raunas grupas aktīvistiem un iedzīvotāju saziedotajiem naudas līdzekļiem, 1989. gada pavasarī tika veikta pieminekļa tīrīšana, teritorijā esošo kāpņu labošana un vēsturiskā uzraksta “Dievs, svēti Latviju” atjaunošana.
Dzirnavas Raunā pastāvējušas jau kopš 16. gadsimta un redzamas šī laika Raunas kartēs. No 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam dzirnavas piederēja Raunas pilsmuižas īpašniekiem fon Vulfu dzimtai. Sākotnēji dzirnavu aizsprosts bijis no koka, bet 19. gadsimta beigās pie dzirnavām ierīkoja upes aizsprostu ar trim sliekšņiem. Šim notikumam par godu izkalta plāksne, kas šodien atrodama iebetonēta Raunas dzirnavu aizsprosta malā. Uz plāksnes lasāmi Raunas muižas īpašnieka, Raunas muižas nomnieka un dzirnavnieka vārdi, kā arī 3 pakāpju aizsprosta izveides gads: “Emil Wulf/G.Loewen/J.Seewald/1887”.
Līdz pat 20. gadsimta sākumam dzirnavas darbināja ar vismaz diviem ūdensratiem, kas vēlāk tika nomainīti pret tvaika darbināmu mehānismu. Šajā laikā dzirnavās bija divi miltu gaņģi, vilnas kāršanas un vērpšanas iekārtas, kā arī bija iespējams veikt vadmalas krāsošanu, velšanu un apšķērēšanu. Dzirnavās bija iekārtota arī neliela kokzāģētava. Pirmā pasaules kara laikā un līdz 1921. gadam dzirnavas nomāja privāts uzņēmējs Konrads, kura laikā dzirnavas tika saimnieciski nolaistas un pārstāja darboties.
Agrārās reformas rezultātā 1921. gada novembrī Raunas ūdensdzirnavas savā īpašumā ieguva Raunas Lauksaimniecības biedrība, kas uzsāka dzirnavu pārbūvi un kļuva par vienu no pagasta lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem. 20. gadsimta 20. – 30. gados dzirnavās darbojās divi smalkmalšanas, viens putraimu un viens bīdeļgaņģis, tāpat arī vilnas kāršanas un vērpšanas mašīnas.
1941. – 1942. gadā dzirnavās uzstādīja sūcgāzes motoru, aizstājot novecojušās tvaika mašīnas. Padomju gados dzirnavās saimniekoja kolhozs “Sarkanais Oktobris”. Šajā laikā dzirnavās ar elektromotoru darbināja vairs tikai vienu miltu gaņģi, grūbotāju un putraimi skaldītāju lopbarības sagatavošanai, kā arī bija iespējams izspiest ābolu sulu. 1968. gadā tika saremontētas dzirnavu slūžas, kas vēlāk, 1984. gada pavasarī, smagi cieta plūdos. Dzirnavdīķa teritorija tika labiekārota un kļuva par iecienītu atpūtas vietu gan raunēniešiem, gan viesiem.
Šodien dzirnavas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar nosaukumu “Raunas ūdensdzirnavas”, kas pieder privātam uzņēmējam.
Savu nosaukumu Strada krogs ieguvis no vecā krodzinieka vārda – Pētera Strada. Pēteris Strada bija tautās nemīlēts krodzinieks, jo dažādi apmānījis klientus, zemniekiem aizdevis naudu un prasījis atpakaļ ar lieliem procentiem. Raunā krogs atrodas jau kopš 17. gadsimta, jo redzams zviedru laika kartēs, taču precīzs ēkas celšanas datums nav zināms.
Strada kroga ēka saistīta arī ar Raunas pienotavas vēsturi. 1910. gadā Raunā tika nodibināta piensaimnieku biedrība, kur pārstrādāja pienu un ražoja sviestu, taču Pirmā pasaules kara rezultātā pienotavas darbs pilnībā apstājās. Pēc kara pienotavas darbība tika atjaunota, izīrējot telpas J. Rihtera kopmoderniecībai Raunā, naudas līdzekļu trūkuma dēļ. J. Rihters noteica nemainīgas un zemas iepirkuma cenas par ko piensaimnieki bija neapmierināti. Lai mainītu šo situāciju, vietējie piensaimnieki apvienojās un 1924. gadā nodibināja vēl vienu biedrību “Raunas-Baižkalna piensaimnieku biedrību”, kas atvēra savu tvaika pienotavu bijušā Strada kroga ēkā Raunas centrā un ierīkoja augstas kvalitātes sviesta apstrādes iekārtas. Jau gadu pēc atvēršanas jaunā pienotava izvirzījās par saimnieciski veiksmīgāko visā Cēsu apriņķī, pārspējot pārējās 45 apriņķa pienotavas gan saņemtā piena rādītājos, gan saražotā sviesta apjomos.
1938. gada 10. jūnijā postošā ugunsgrēkā cieta vairākas Raunas centra ēkas, tajā skaitā arī Raunas pienotava bijušā Strada krogā. Neskatoties uz zaudējumiem, Raunas-Baižkalna piensaimnieku sabiedrība vienojās ar Raunas patērētāju biedrību par jaunas, plašākās ēkas celtniecību, 25 000 Ls sedzot no piensaimnieku sabiedrības līdzekļiem. Jauno ēku atklāja jau 1939. gada septembrī ar plašu un svinīgu sarīkojumu, bet 1940. gada janvārī pienotavas ēkas telpās piensaimnieku biedrība atklāja piena produktu veikalu.
Plūmes māja, zināma arī kā Grāmatnīca, celta 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē. Šajā laikā tika celtas arī vairums līdzās esošās ēkas. Pirms Pirmā pasaules kara Raunā bija tikai dažas dzīvojamās ēkas, krogs, pagasta nams, Lauksaimniecības biedrības nams, dzirnavas un baznīca. Īsi pirms kara Raunas draudze izrentēja baznīcai piederošās zemes Raunas centrā, sadalot 15 gabalos un nododot tās mūža rentē amatniekiem un uzņēmējiem, kad arī sākās intensīva Raunas centra apbūve.
20. gadsimta 20. – 30. gados Plūmes māja piederēja uzņēmējam Jānim Plūmem, kas nodarbojās ar dažādu manufaktūras preču, piemēram, jostu, somu, apģērbu, diegu tirgošanu. Tāpat ēkā darbojās arī citi tirgotāji, kas telpas īrēja – frizieris, maizes cepēji, gaļas tirgotāji un degvīna, vīna un citu reibinošo dzērienu veikals.
Padomju gados ēkā bija izvietoti daži veikali, kā arī grāmatnīca. 1947. gadā Plūmes mājā tika atvērta Cēsu grāmatnīcas filiāle, kas šajā ēkā darbojās līdz pat 2001. gada 1. jūlijam un deva Plūmes mājai jauno nosaukumu – “Grāmatnīca”. No 1992. līdz 2011. gadam Raunas grāmatnīca bija Raunas pagasta pašvaldības uzņēmums “Raunas grāmatnīca”.
Rīgas ielas 2 ēka, kopā ar citām Raunas centra ēkām, redzama arī slavenajā Rīgas kinostudijas filmā “Dāvana vientuļai sievietei”, kas uzņemta 1973. gadā. Filmā redzams ēkas ārskats ar uzrakstu “Restorāns”, kurā Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks izpildīja slaveno dziesmu “Rudacīte”.
2000. gados ēka vairākkārt mainīja īpašniekus, līdz 2011. gadā tā nonāca Raunas novada domes īpašumā un 2014. gadā sākās ēkās rekonstrukcijas darbi.
Ēka Vidzemes ielā 2 celta kā Raunas-pils pagasta nams un iesvētīta 1875. gada 11. oktobrī. Tā uzcelta pateicoties Raunas pagasta vecākā Jāņa Blūmes ierosinājumam un aktīvai rīcībai. Uzcelšanas laikā šī ēka bija pirmais šāda veida nams Vidzemē un viens no pirmajiem namiem Latvijā, kas celts kā pagasta nams. Ēka celta Raunas pagasta pārvaldības vajadzībām, ar telpām, kas piemērotas dažādām funkcijām, kā arī lielu sarīkojumu jeb sapulču zāli ar skatuvi. Te atradās Raunas pagasta valde, pagasta tiesa, telpas un dzīvokļi skrīveriem, ziņnešiem u.c.
No ēkas atklāšanas brīža līdz pat šodienai, nams kalpoja un kalpo pagasta pārvaldības vajadzībām. 20. gadsimta 20. – 30. gados Raunas pagasta namā atradās Raunas pagasta valde, pagasta tiesa un cietums, padomju periodā – Raunas ciema izpildkomiteja, Raunas bibliotēka, aģitpunkts, Raunas astoņgadīgās skolas internāts un sagatavošanas klasītes.
Ap 2008. gadu Raunas pagasta padomes ēka piedzīvoja fasādes rekonstrukcijas darbus, iegūstot šodien redzamo izskatu. No 2009. līdz 2021. gadam ēkā atradās Raunas novada dome, un no 2021. gada Smiltenes novada pašvaldības Raunas pagasta pārvalde.
Precīzs Raunas draudzes skolas izveides datums nav zināms, tomēr zināms, ka pirms 1693. gada Raunā ir bijusi skola, kas atradusies pie baznīcas. Lielā Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.) tā kopā ar baznīcu tika divas reizes nopostīta. 1722. gadā netālu no baznīcas tika uzcelta jauna Raunas draudzes skolas ēka ar trīs telpām, kas paredzētas 50 skolēniem. 1805. gadā Raunas muižas īpašnieks, Rīgas baņķieris B. K. Kleins, Baižkalna pagasta ēkā atvēra Raunas muižas skolu. Līdz pat 1814. gadam Raunā vienlaicīgi bija divas skolas, kuras vēlāk apvienoja vienā – Raunas draudzes skolā. Skola bija laba, pazīstama plašākā apkārtnē un sagatavoja nākamos rakstvežus, skolotājus, ērģeļniekus, sabiedriskos darbiniekus u.c.
1850. gadā vecā Raunas draudzes skolas ēka pilnībā nodega, kopā ar skolas inventāru un vērtīgiem baznīcas priekšmetiem kas pēc 1836. gada baznīcas aplaupīšanas glabājās skolā. 1852. gadā uzbūvēja jaunu, divstāvu skolas ēku pēc Raunas muižas īpašnieka fon Vulfa plāna un pēc vairākām pārbūvēm redzama arī šodien. Ar 1874. gadu skolā sāka uzņemt arī meitenes.
19. gs. Raunas draudzes skolā mācījušies vairāki vēlāk Latvijai nozīmīgi cilvēki: Jānis Cimze (1814 – 1881); Kārlis Krēsliņš (1860 – 1929); Pēteris Šmits (1869 – 1938); Jūlijs Auškāps (1884 – 1942); Kārlis Ducmanis (1881 – 1943); Pēteris Zālīte (1864 – 1939); Jānis Lapiņš (1885 – 1941) u.c.
Raunas Velnala ir aptuveni 50 m2 liela un 13,6 m dziļa pazemes ala devona iežu baltajās smiltīs. Mērījumi veikti 1974. gada vasarā. Gadu gaitā ala ir vairākkārt aizbirusi un attīrīta. Pēdējo reizi tā aizbira 20. gadsimta 70. gadu beigās – 80. gadu sākumā, kad tā bija aizbirusi vairāk kā 20 gadu garumā. Tā attīrīta tikai 2004. gadā, pateicoties vietējo iedzīvotaju un uzņēmumu aktivitātei. Virs alas tek vairāki avoti, kuri ziemā veido skaistus leduskritumus alas priekšā.
Kāda teika par Velnalas izveidošanos vēsta, ka senos laikos Raunas apkārtnē dzīvojis vecs un bagāts velns, kura bagātības nevarēja ne izmērīt, ne izskaitīt. Vispirms savu naudu un zeltu velns slēpis pašā peklē, taču jaunie velnēni to atraduši. Tad velns slēpis bagātības mežā, bet tur zemes bērni sēņojot un ogojot atraduši. Velns nolēmis, ka jāveido droša slēptuve un baltā klinti racis lielu un pamatīgu alu. Izrakto zemi nesis pāri upei un bēris kaudzē, izveidojot Tanīsa kalnu. Bez bēdas velns dzīvojis ilgus gadu simtus, līdz kādā pavasarī Raunas upe tā pārplūdusi, ka sāka tecēt alā. Velns ņēmis visas bagātības un devies uz citu, nezināmu vietu.
Vienā no mazākajiem dabas liegumiem Latvijā, 21,65 ha, atrodas Raunas Staburags. Raunas Staburags ir ģeoloģisks objekts – saldūdens kaļķiežu krauja. Tas ir viens no populārākajiem tūrisma galamērķiem ne vien Vidzemē, bet visā Latvijā.
Raunas Staburags veidojies pazemes ūdeņiem plūstot caur nogulumu slāņiem, kur ūdens piesātinās ar kaļķi, un, izplūstot virszemē, tas uzkrājas pazemes ūdens izplūdes vietās, kur sastopamas zāles stiebru, lapu, sūnu, koksnes atliekas, kas pārkaļķojas un tādā veidā rodas porainais kaļķiezis jeb šūnakmens. Kaļķieži sākuši veidoties pirms 8000 gadiem un to veidošanās process turpinās joprojām. Pēc Daugavas Staburaga appludināšanas līdzīga veida kaļķiežu kraujas ar pāri plūstošiem avotiem, bez Raunas Staburaga Latvijā vairs nav.
Liegums šajā teritorijā izveidots 1987. gadā, lai aizsargātu Raunas Staburagu un īpaši reti sastopamo Alpu Kreimuli. Pastāv versija, ka Alpu Kreimule šeit pārstādīta no Daugavas Staburaga 1965. gadā, kad Pļaviņu HES celtniecības laikā appludināja Daugavas Staburagu. Vietējie cilvēki atceras, ka vēl 20.gs. 80. gados šis augs bijis sastopams uz Staburaga, tomēr vēlākos gados tas vairs nav konstatēts.
Jānis Cimze dzimis 1814. gadā Raunas draudzes Cimzas pusmuižā. Jau no 14 gadu vecuma strādājis par mājskolotāju. No 1836. gada līdz 1838. gadam J. Cimze mācījās Veisenfelsas skolotāju seminārā Vācijā, pēc tam ceļoja pa Rietumeiropu un klausījās lekcijas Berlīnes universitātē. 1839. gadā J. Cimzi pieņēma par skolotāju Vidzemes draudzes skolu skolotāju seminārā Valmierā, bet sākot ar 1849. gadu semināru pārcēla uz Valku, lai seminārā varētu sagatavot skolotājus gan Vidzemes latviešu, gan igauņu daļai. No 1864. gada oficiālos dokumentos J. Cimzi godāja par semināra direktoru. Savos darba gados viņš izaudzināja 431 skolotāju.
Pateicoties J. Cimzes pedagoga un mūziķa talantam, semināristi ieguva nopietnas zināšanas mūzikā. 1843. gadā pēc viņa iniciatīvas seminārā pirmo reizi Latvijā sāka pievērsties četrbalsīgas dziedāšanas izkopšanai. Līdz ar daudzbalsīgās dziedāšanas izplatīšanos radās repertuāra problēmas, tāpēc J. Cimze sāka vākt dziedāšanai piemērotas dziesmas. No 1872. līdz 1881. gadam viņš izdeva astoņas “Dziesmu rotas” daļas.
1989. gada 20. jūnijā Raunas centrā atklāja tēlnieka Romualda Getauta veidoto pieminekli ievērojamākajam novadniekam, latviešu pedagogam, tautas dziesmu vācējam un harmonizētājam, ērģelniekam, latviešu kora mūzikas pamatlicējam un profesionālās mūzikas aizsācējam Jānim Cimzem (1814 – 1881). J. Cimze apglabāts Valkas Lugažu kapsētā.
Šī mājaslapa ir radīta un uzturēta ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par tās saturu pilnībā atbild Smiltenes novada pašvaldība un tā var neatspoguļot Eiropas Savienības viedokli.