Saziņai
[email protected]Šī mājaslapa ir radīta un uzturēta ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par tās saturu pilnībā atbild Smiltenes novada pašvaldība un tā var neatspoguļot Eiropas Savienības viedokli.
Precīzs Raunas draudzes skolas izveides datums nav zināms, tomēr zināms, ka pirms 1693. gada Raunā ir bijusi skola, kas atradusies pie baznīcas. Lielā Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.) tā kopā ar baznīcu tika divas reizes nopostīta. 1722. gadā netālu no baznīcas tika uzcelta jauna Raunas draudzes skolas ēka ar trīs telpām, kas paredzētas 50 skolēniem. 1805. gadā Raunas muižas īpašnieks, Rīgas baņķieris B. K. Kleins, Baižkalna pagasta ēkā atvēra Raunas muižas skolu. Līdz pat 1814. gadam Raunā vienlaicīgi bija divas skolas, kuras vēlāk apvienoja vienā – Raunas draudzes skolā. Skola bija laba, pazīstama plašākā apkārtnē un sagatavoja nākamos rakstvežus, skolotājus, ērģeļniekus, sabiedriskos darbiniekus u.c.
1850. gadā vecā Raunas draudzes skolas ēka pilnībā nodega, kopā ar skolas inventāru un vērtīgiem baznīcas priekšmetiem kas pēc 1836. gada baznīcas aplaupīšanas glabājās skolā. 1852. gadā uzbūvēja jaunu, divstāvu skolas ēku pēc Raunas muižas īpašnieka fon Vulfa plāna un pēc vairākām pārbūvēm redzama arī šodien. Ar 1874. gadu skolā sāka uzņemt arī meitenes.
19. gs. Raunas draudzes skolā mācījušies vairāki vēlāk Latvijai nozīmīgi cilvēki: Jānis Cimze (1814 – 1881); Kārlis Krēsliņš (1860 – 1929); Pēteris Šmits (1869 – 1938); Jūlijs Auškāps (1884 – 1942); Kārlis Ducmanis (1881 – 1943); Pēteris Zālīte (1864 – 1939); Jānis Lapiņš (1885 – 1941) u.c.
Raunas Velnala ir aptuveni 50 m2 liela un 13,6 m dziļa pazemes ala devona iežu baltajās smiltīs. Mērījumi veikti 1974. gada vasarā. Gadu gaitā ala ir vairākkārt aizbirusi un attīrīta. Pēdējo reizi tā aizbira 20. gadsimta 70. gadu beigās – 80. gadu sākumā, kad tā bija aizbirusi vairāk kā 20 gadu garumā. Tā attīrīta tikai 2004. gadā, pateicoties vietējo iedzīvotaju un uzņēmumu aktivitātei. Virs alas tek vairāki avoti, kuri ziemā veido skaistus leduskritumus alas priekšā.
Kāda teika par Velnalas izveidošanos vēsta, ka senos laikos Raunas apkārtnē dzīvojis vecs un bagāts velns, kura bagātības nevarēja ne izmērīt, ne izskaitīt. Vispirms savu naudu un zeltu velns slēpis pašā peklē, taču jaunie velnēni to atraduši. Tad velns slēpis bagātības mežā, bet tur zemes bērni sēņojot un ogojot atraduši. Velns nolēmis, ka jāveido droša slēptuve un baltā klinti racis lielu un pamatīgu alu. Izrakto zemi nesis pāri upei un bēris kaudzē, izveidojot Tanīsa kalnu. Bez bēdas velns dzīvojis ilgus gadu simtus, līdz kādā pavasarī Raunas upe tā pārplūdusi, ka sāka tecēt alā. Velns ņēmis visas bagātības un devies uz citu, nezināmu vietu.
Vienā no mazākajiem dabas liegumiem Latvijā, 21,65 ha, atrodas Raunas Staburags. Raunas Staburags ir ģeoloģisks objekts – saldūdens kaļķiežu krauja. Tas ir viens no populārākajiem tūrisma galamērķiem ne vien Vidzemē, bet visā Latvijā.
Raunas Staburags veidojies pazemes ūdeņiem plūstot caur nogulumu slāņiem, kur ūdens piesātinās ar kaļķi, un, izplūstot virszemē, tas uzkrājas pazemes ūdens izplūdes vietās, kur sastopamas zāles stiebru, lapu, sūnu, koksnes atliekas, kas pārkaļķojas un tādā veidā rodas porainais kaļķiezis jeb šūnakmens. Kaļķieži sākuši veidoties pirms 8000 gadiem un to veidošanās process turpinās joprojām. Pēc Daugavas Staburaga appludināšanas līdzīga veida kaļķiežu kraujas ar pāri plūstošiem avotiem, bez Raunas Staburaga Latvijā vairs nav.
Liegums šajā teritorijā izveidots 1987. gadā, lai aizsargātu Raunas Staburagu un īpaši reti sastopamo Alpu Kreimuli. Pastāv versija, ka Alpu Kreimule šeit pārstādīta no Daugavas Staburaga 1965. gadā, kad Pļaviņu HES celtniecības laikā appludināja Daugavas Staburagu. Vietējie cilvēki atceras, ka vēl 20.gs. 80. gados šis augs bijis sastopams uz Staburaga, tomēr vēlākos gados tas vairs nav konstatēts.
Jānis Cimze dzimis 1814. gadā Raunas draudzes Cimzas pusmuižā. Jau no 14 gadu vecuma strādājis par mājskolotāju. No 1836. gada līdz 1838. gadam J. Cimze mācījās Veisenfelsas skolotāju seminārā Vācijā, pēc tam ceļoja pa Rietumeiropu un klausījās lekcijas Berlīnes universitātē. 1839. gadā J. Cimzi pieņēma par skolotāju Vidzemes draudzes skolu skolotāju seminārā Valmierā, bet sākot ar 1849. gadu semināru pārcēla uz Valku, lai seminārā varētu sagatavot skolotājus gan Vidzemes latviešu, gan igauņu daļai. No 1864. gada oficiālos dokumentos J. Cimzi godāja par semināra direktoru. Savos darba gados viņš izaudzināja 431 skolotāju.
Pateicoties J. Cimzes pedagoga un mūziķa talantam, semināristi ieguva nopietnas zināšanas mūzikā. 1843. gadā pēc viņa iniciatīvas seminārā pirmo reizi Latvijā sāka pievērsties četrbalsīgas dziedāšanas izkopšanai. Līdz ar daudzbalsīgās dziedāšanas izplatīšanos radās repertuāra problēmas, tāpēc J. Cimze sāka vākt dziedāšanai piemērotas dziesmas. No 1872. līdz 1881. gadam viņš izdeva astoņas “Dziesmu rotas” daļas.
1989. gada 20. jūnijā Raunas centrā atklāja tēlnieka Romualda Getauta veidoto pieminekli ievērojamākajam novadniekam, latviešu pedagogam, tautas dziesmu vācējam un harmonizētājam, ērģelniekam, latviešu kora mūzikas pamatlicējam un profesionālās mūzikas aizsācējam Jānim Cimzem (1814 – 1881). J. Cimze apglabāts Valkas Lugažu kapsētā.
Raunas upes kreisā krasta apbūvi raunēnieši dēvē par “pārupi”, un līdz pat 1951. gadam šī Raunas apdzīvotās vietas daļa skaitījās piederīga Baižkalna pagastam. Līdz 1951. gadam, kad Baižkalna pagastu pievienoja Raunas pagastam, Raunas upe kalpoja kā divu pagastu – Raunas un Baižkalna robeža.
Raunas “pārupes” jeb kreisā krasta apbūve sāka veidoties 20. gadsimta sākumā – 20. gados, un savā ziņā uzskatāms par Raunas apdzīvotās vietas vēsturisko apbūvi. Viena no pirmajām mājās upes kreisajā krastā bija ēka Valmieras ielā 7 jeb agrāk saukta par Tuša aptieku. Raunas “pārupes” apbūves attīstību veicināja Raunas baznīcas konventa 1909. gada lēmums sadalīt draudzes ķestera-ērģelnieka lietošanā nodoto zemi 15 mazākās daļās un izdot to mūža rentē. Zemes sadalīšanas projektu izstrādāja Vidzemes bruņniecības zvērināts mērnieks K. Ķuze, slavenā saldumrūpnieka V. Ķuzes radinieks.
Interesants stāsts saistās ar tiltu pār Raunas upi, kas ved uz “pārupi”. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā šis tilts cietis Otrā pasaules kara laikā. Nacistiskās Vācijas armijai atkāpjoties tika uzspridzināts tilts pār Raunas upi. Sprādziena rezultāta cieta mājas, kas atradās tuvāk upei. Ēka Jaunatnes ielā 2 jeb Skujiņmāja nedaudz sašķiebās uz vienu pusi, un šis šķībums mājā novērojams joprojām. Kādu laiku Rauna dzīvoja bez tilta, un tikšana pāri upei bija vienkārši braucot pāri upes straumei lēzenākajā vietā– pa kreisi no pašreizēja tilta atrašanās vietas.
Domājams, ka Baižkalna muiža izveidojusies 17. gadsimta beigās, atdalot to no Raunas pils-muižas, vietā, kur atradušās Baižas mājas. Muižu dibinājis Raunas pilsmuižas pārvaldnieks Frīdrihs. Sākotnēji Baižkalna muiža bijusi kroņa muiža jeb bijusi tiešā Krievijas impērijas valdījumā.
Baižkalna muižas kungu māja celta 19. gadsimta pirmajā pusē muižas īpašnieka Berharda Johana fon Cukerbekera laikā. Tā celta klasicisma stilā ar kārniņu jumtu, stikla verandu un četrām kolonnām. 20. gadsimta 60. gados kungu māja pārbūvēta, tai uzbūvēts otrais stāvs, pielāgojot ēku dzīvokļu mājas vajadzībām. Bez kungu mājas Baižkalna muižas kompleksā ietilpa arī pārvaldnieka māja, staļļi, klēts, pagrabs ar virsbūvi, siltumnīca, šķūnis, ratnīcas, kalpu māja, smēde, rija. Baižkalnu muižu ieskāva parks, no kura saglabājušies vien atsevišķi koki un alejas. Vēl šodien Baižkalna muižas kungu mājas priekšā redzama dekoratīvā vāze.
1900. gadā Baižkalna muiža bija 1006 desentīnas jeb 1100 ha. Baižkalna muižai piederēja Vīķu pusmuiža, ūdensdzirnavas, ķieģelceplis, kaļķu ceplis, spirta dedzinātava ar tvaika katlu, skola. Baižkalna muižas teritorijā atradās arī papīrfabrika, ko 1815. gadā atvēra baņķieris, Baižkalna muižas īpašnieks Bernhards Kristiāns Kleins. Šeit galvenokārt izgatavoja ietinamo papīru cukura, ko ražoja Raunas muižā, iepakošanai. Vēlāk tā nonāca tirgotāja Šmita īpašumā un ražoja rakstāmpapīru, ietinamo papīru un filtrpapīru. Bez papīrfabrikas Baižkalna muižas teritorijā atradās arī metālapstrādes rūpnīca, ko 1830. gadā dibināja tirgotājs Lindenbaums. Rūpnīcā ražoja šujamadatas, adāmadatas, kniepadatas, āķus, drāšu sietiņus, peļus slazdus u.c.
Pēc Latvijas neatkarīgas iegūšanas Baižkalna muiža tika sadalīta zemniekiem un amatniekiem, un nonāca privātu saimnieku rokās. Otrā pasaules kara laikā Baižkalna muižā bija izvietots vācu karaspēks, šeit viņiem bija atpūtas vietas, kā tika remontēta militārā tehnika. Mūsdienās bijusī Baižkalna muižas teritorija pieder dažādiem privātiem īpašniekiem. Kungu māja pēc pārbūve kalpo kā daudzdzīvokļu māja, savukārt bijušajos muižas staļļos saimnieko jātnieku sporta klubs “Baižkalna Staļļi”.
Vairāk kā 30 gadu garumā Raunas Lauktehnika bija lielākais Raunas pagasta rūpniecības uzņēmums – spēcīgs un produktīvs. Plašā Raunas Lauktehnikas teritorija izveidota vietā, kur kādreiz atrādās Raunas pilsmuižas saimniecības ēkas. Vēl līdz pat 20. gadsimta 40. – 50. gadiem šajā teritorijā bija saglabājušās divas lielas paralēli stāvošas muižas klētis-noliktavas, starp kurām atradās aptuveni 1 ha liels laukums.
Raunas Lauktehnika apkalpoja 15 kolhozus, 8 padomju saimniecības, Priekuļu izmēģinājumu un selekcijas staciju, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu u.c. Uzņēmumā strādāja vairāk kā 400 darbinieku. Lauktehnikā darbojās vairāki ražojosi cehi: traktoru remonta cehs, tēraudliešanas cehs, kur izgatavoja deficīta detaļas, virpu remonta cehs, dīzeļdegvielas aparatūru remonta cehs, kabeļu cehs, kas bija viens no pelnošākajiem cehiem, kokapstrādes cehs, nestandarta iekārtu izgatavošanas cehs, kas izgatavoja iekārtas pēc individuāla pasūtījuma.
Māja Cēsu ielā 8, kas atrodas pašā Tanīsa kalna pakājē, ir īpaša vieta, kas cieši saistīta ar ievērojamiem 20. gadsimta ārstiem, kuru devums nozīmīgs gan Raunas, gan Latvijas mērogā. Māja celta 20. gadsimta 30. gadu beigās ilggadīgajam Raunas draudzes ārstam, Raunas slimnīcas dibinātājam Rūdolfam Skaidrajam (1882 – 1954), bet 1994. gadā tā nonāca ārsta, onkologa, psihoterapeita un seksologa Jāņa Zālīša (1933 – 2007) īpašumā, un tajā joprojām saimnieko Zālīšu ģimene.
Viens no galvenajiem R. Skaidrā mūža darbiem bija Raunas slimnīcas projekta izstrāde un celtniecība. 1930. gadā viņš kļuva par Raunas slimnīcas galveno ārstu, un šajā amatā palika līdz pat 1952. gada 18. augustam, pēc tam līdz pat 1953. gada oktobrim strādājis par terapeitu slimnīcā. Miris 1954. gada 18. janvārī, apglabāts Raunas kapsētā. 1939. gadā R. Skaidrais apbalvots ar Atzinības krusta 5. šķiru.
Ārsta radinieks un draugs – slavenais latviešu arhitekts Pauls Kundziņš (1888 – 1983) bija vairāku R. Skaidrā iecerēto darbu līdzgaitnieks. Pēc P. Kundziņa projekta nacionālā romantisma stilā tika uzcelta Skaidro ģimenes mājā Raunā, Cēsu ielā 8, kur šodien ir ierīkota pastāvīga ekspozīcija, kas veltīta R. Skaidrā piemiņai. 1991. gadā Raunā dzimušais, uz ASV emigrējušais, Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienības vadītājs Ansis Muižnieks nodibināja R. Skaidrā prēmiju jaunajiem Latvijas lauku ārstiem. Un kopš 1991. gada šo prēmiju saņēmuši daudzi jaunie ārsti.
1994. gadā Cēsu ielas 8 jeb Rūdolfa Skaidrā māju nopirka ārsts Jānis Zālītis un šajā 20. gadsimta 30. gados celtajā ēkā veica 2. stāva pārbūves darbus, kā arī dodot mājvārdu – „Beverīnas”. Jānis Zālītis dzimis 1933. gada 19. maijā netālu no Raunas – Cēsu apriņķa Brantu pagasta Aleņos. 1949. gada 25. martā kopā ar mammu un brāļiem izsūtīts uz Sibīriju, uz Tomskas apgabala Čajas rajonu. 1961. gadā ieguvis ārsta izglītību Tomskas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē un atgriezās Latvijā. Līdz pat 1995. gadam strādāja Valsts onkoloģiskajā centrā Rīgā par onkologu un psihoterapeitu.
Pirmās ziņas par ārstiem Raunas draudzē ir no 19. gadsimta vidus. Pēc Raunas draudzes mācītāja iniciatīvas 1861. gadā patstāvīgam darbam Raunas draudzē tika ievēlēts ārsts. No 1861. gada līdz 1914. gadam bija nomainījušies vairāki ārsti, kas pieņēma pacientus Baižkalna muižas kompleksa ēkā “Annenthal”, kuras vietā vēlāk tika uzbūvēta Raunas slimnīcas ēka. 1914. gada 3. janvārī par Raunas draudzes ārstu tika ievēlēts Rūdolfs Skaidrais (1882 – 1954), kurš Raunā par ārstu nostrādāja līdz pat 1954.gadam.
Uzreiz pēc R. Skaidrā ievēlēšanas, sākās Pirmais Pasaules karš un viņš tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā, kā arī vēlāk piedalījās Krievijas pilsoņu karā. Ap 1920. gadu R. Skaidrais demobilizējās un atgriezās Raunā, kur turpināja iesākto un pauda nepieciešamību pēc plašākām doktorāta telpām, jo pacientiem vajadzēja mērot ceļu uz Cēsu pilsētu, lai saņemtu medicīnisko palīdzību.
Raunas slimnīcas ēka celta 1930. gadā, tomēr slimnieku uzņemšana aizkavējās, jo naudas trūkuma dēļ nebija iespējams pienācīgi aprīkot slimnīcas telpas.
1934. gadā savu darbību uzsāka Raunas slimnīca ar piecām gultām, savukārt 1959. gadā Raunas slimnīcā bija 35 gultas vietas, strādāja 4 ārsti, 14 medmāsas, 14 sanitāri, vecmāte, darbojās ambulance, sieviešu un bērnu konsultācijas, zobārsts, rentgena kabinets un dzemdību nodaļa.
Padomju gados slimnīca sasniedza labus radītājus, vairākas reizes medicīnas iestāžu skatēs iegūstot pirmās vietas lauku slimnīcu kategorijā.
1990. gadā Raunas slimnīcu slēdz uz kapitālā remonta laiku, ambulanci pārceļot uz Lauktehnikas kantora telpām. 1991. gada 19. augusta naktī Raunas slimnīca nodega. 1992. gada jūlijā novāca slimnīcas drupas.
Ēka Cēsu ielā 6 ir Raunas pasts. 1938. gada jūnijā Raunas centru piemeklēja postošs ugunsgrēks, kā rezultātā nodega vecā Raunas pasta un sakaru nodaļas ēka Strada krogā. Gada laikā pēc ugunsgrēka tika celta jauna pasta ēka, tomēr ēku līdz galam nepabeidza, jo sākās Otrais pasaules karš. Pasta ēkas “tornītī”, kur šodien redzams apaļš logs, sākotnēji bija paredzēts liels pulkstenis. Netika pabeigta līdz galam arī iekštelpu labiekārtošana. Pasta ēkas otrajā stāvā atradās dzīvokļi pasta priekšniekam un darbiniekiem.
Darbs pasta kantorī tika organizēts sekojoši – pa labi no parādes durvīm bija operāciju zāle, kur pieņēma maksājumus, pārdeva avīzes, aploksnes, pieņēma paciņas, telegrammas, bet pa kreisi – telefona centrāle, kur bija iespējams pieteikt sarunas, lai kādu sazvanītu. Kad saruna bija pieteikta, tad telefoniste savienoja un teica: “Jums būs saruna!”. Ņemot vērā šo darba specifiku, telefonistes varēja arī sarunas noklausīties, ko daža telefoniste arī piekopa, tādā veidā uzzinot par slepenām mīlas dēkām. Ap 1967., 1968. gadu Raunas pasta un sakaru nodaļā tika ieviesta automātiskā telefona centrāle.
Katrā pagastā bija savs atbildīgais sakaru tehniķis, kurš pārzināja konkrētu telefona līnijas posmu. Ja bija kāds bojājums līnijā, telefona stabos vai vados, tad tāpat kā glābšanas dienests jebkurā diennakts laikā un jebkuros apstākļos sakarniekiem vajadzēja tikt uz bojājuma vietu.
Šī mājaslapa ir radīta un uzturēta ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par tās saturu pilnībā atbild Smiltenes novada pašvaldība un tā var neatspoguļot Eiropas Savienības viedokli.