Raunas upes kreisā krasta apbūvi raunēnieši dēvē par “pārupi”, un līdz pat 1951. gadam šī Raunas apdzīvotās vietas daļa skaitījās piederīga Baižkalna pagastam. Līdz 1951. gadam, kad Baižkalna pagastu pievienoja Raunas pagastam, Raunas upe kalpoja kā divu pagastu – Raunas un Baižkalna robeža.
Raunas “pārupes” jeb kreisā krasta apbūve sāka veidoties 20. gadsimta sākumā – 20. gados, un savā ziņā uzskatāms par Raunas apdzīvotās vietas vēsturisko apbūvi. Viena no pirmajām mājās upes kreisajā krastā bija ēka Valmieras ielā 7 jeb agrāk saukta par Tuša aptieku. Raunas “pārupes” apbūves attīstību veicināja Raunas baznīcas konventa 1909. gada lēmums sadalīt draudzes ķestera-ērģelnieka lietošanā nodoto zemi 15 mazākās daļās un izdot to mūža rentē. Zemes sadalīšanas projektu izstrādāja Vidzemes bruņniecības zvērināts mērnieks K. Ķuze, slavenā saldumrūpnieka V. Ķuzes radinieks.
Interesants stāsts saistās ar tiltu pār Raunas upi, kas ved uz “pārupi”. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā šis tilts cietis Otrā pasaules kara laikā. Nacistiskās Vācijas armijai atkāpjoties tika uzspridzināts tilts pār Raunas upi. Sprādziena rezultāta cieta mājas, kas atradās tuvāk upei. Ēka Jaunatnes ielā 2 jeb Skujiņmāja nedaudz sašķiebās uz vienu pusi, un šis šķībums mājā novērojams joprojām. Kādu laiku Rauna dzīvoja bez tilta, un tikšana pāri upei bija vienkārši braucot pāri upes straumei lēzenākajā vietā– pa kreisi no pašreizēja tilta atrašanās vietas.
Domājams, ka Baižkalna muiža izveidojusies 17. gadsimta beigās, atdalot to no Raunas pils-muižas, vietā, kur atradušās Baižas mājas. Muižu dibinājis Raunas pilsmuižas pārvaldnieks Frīdrihs. Sākotnēji Baižkalna muiža bijusi kroņa muiža jeb bijusi tiešā Krievijas impērijas valdījumā.
Baižkalna muižas kungu māja celta 19. gadsimta pirmajā pusē muižas īpašnieka Berharda Johana fon Cukerbekera laikā. Tā celta klasicisma stilā ar kārniņu jumtu, stikla verandu un četrām kolonnām. 20. gadsimta 60. gados kungu māja pārbūvēta, tai uzbūvēts otrais stāvs, pielāgojot ēku dzīvokļu mājas vajadzībām. Bez kungu mājas Baižkalna muižas kompleksā ietilpa arī pārvaldnieka māja, staļļi, klēts, pagrabs ar virsbūvi, siltumnīca, šķūnis, ratnīcas, kalpu māja, smēde, rija. Baižkalnu muižu ieskāva parks, no kura saglabājušies vien atsevišķi koki un alejas. Vēl šodien Baižkalna muižas kungu mājas priekšā redzama dekoratīvā vāze.
1900. gadā Baižkalna muiža bija 1006 desentīnas jeb 1100 ha. Baižkalna muižai piederēja Vīķu pusmuiža, ūdensdzirnavas, ķieģelceplis, kaļķu ceplis, spirta dedzinātava ar tvaika katlu, skola. Baižkalna muižas teritorijā atradās arī papīrfabrika, ko 1815. gadā atvēra baņķieris, Baižkalna muižas īpašnieks Bernhards Kristiāns Kleins. Šeit galvenokārt izgatavoja ietinamo papīru cukura, ko ražoja Raunas muižā, iepakošanai. Vēlāk tā nonāca tirgotāja Šmita īpašumā un ražoja rakstāmpapīru, ietinamo papīru un filtrpapīru. Bez papīrfabrikas Baižkalna muižas teritorijā atradās arī metālapstrādes rūpnīca, ko 1830. gadā dibināja tirgotājs Lindenbaums. Rūpnīcā ražoja šujamadatas, adāmadatas, kniepadatas, āķus, drāšu sietiņus, peļus slazdus u.c.
Pēc Latvijas neatkarīgas iegūšanas Baižkalna muiža tika sadalīta zemniekiem un amatniekiem, un nonāca privātu saimnieku rokās. Otrā pasaules kara laikā Baižkalna muižā bija izvietots vācu karaspēks, šeit viņiem bija atpūtas vietas, kā tika remontēta militārā tehnika. Mūsdienās bijusī Baižkalna muižas teritorija pieder dažādiem privātiem īpašniekiem. Kungu māja pēc pārbūve kalpo kā daudzdzīvokļu māja, savukārt bijušajos muižas staļļos saimnieko jātnieku sporta klubs “Baižkalna Staļļi”.
Vairāk kā 30 gadu garumā Raunas Lauktehnika bija lielākais Raunas pagasta rūpniecības uzņēmums – spēcīgs un produktīvs. Plašā Raunas Lauktehnikas teritorija izveidota vietā, kur kādreiz atrādās Raunas pilsmuižas saimniecības ēkas. Vēl līdz pat 20. gadsimta 40. – 50. gadiem šajā teritorijā bija saglabājušās divas lielas paralēli stāvošas muižas klētis-noliktavas, starp kurām atradās aptuveni 1 ha liels laukums.
Raunas Lauktehnika apkalpoja 15 kolhozus, 8 padomju saimniecības, Priekuļu izmēģinājumu un selekcijas staciju, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu u.c. Uzņēmumā strādāja vairāk kā 400 darbinieku. Lauktehnikā darbojās vairāki ražojosi cehi: traktoru remonta cehs, tēraudliešanas cehs, kur izgatavoja deficīta detaļas, virpu remonta cehs, dīzeļdegvielas aparatūru remonta cehs, kabeļu cehs, kas bija viens no pelnošākajiem cehiem, kokapstrādes cehs, nestandarta iekārtu izgatavošanas cehs, kas izgatavoja iekārtas pēc individuāla pasūtījuma.
Māja Cēsu ielā 8, kas atrodas pašā Tanīsa kalna pakājē, ir īpaša vieta, kas cieši saistīta ar ievērojamiem 20. gadsimta ārstiem, kuru devums nozīmīgs gan Raunas, gan Latvijas mērogā. Māja celta 20. gadsimta 30. gadu beigās ilggadīgajam Raunas draudzes ārstam, Raunas slimnīcas dibinātājam Rūdolfam Skaidrajam (1882 – 1954), bet 1994. gadā tā nonāca ārsta, onkologa, psihoterapeita un seksologa Jāņa Zālīša (1933 – 2007) īpašumā, un tajā joprojām saimnieko Zālīšu ģimene.
Viens no galvenajiem R. Skaidrā mūža darbiem bija Raunas slimnīcas projekta izstrāde un celtniecība. 1930. gadā viņš kļuva par Raunas slimnīcas galveno ārstu, un šajā amatā palika līdz pat 1952. gada 18. augustam, pēc tam līdz pat 1953. gada oktobrim strādājis par terapeitu slimnīcā. Miris 1954. gada 18. janvārī, apglabāts Raunas kapsētā. 1939. gadā R. Skaidrais apbalvots ar Atzinības krusta 5. šķiru.
Ārsta radinieks un draugs – slavenais latviešu arhitekts Pauls Kundziņš (1888 – 1983) bija vairāku R. Skaidrā iecerēto darbu līdzgaitnieks. Pēc P. Kundziņa projekta nacionālā romantisma stilā tika uzcelta Skaidro ģimenes mājā Raunā, Cēsu ielā 8, kur šodien ir ierīkota pastāvīga ekspozīcija, kas veltīta R. Skaidrā piemiņai. 1991. gadā Raunā dzimušais, uz ASV emigrējušais, Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienības vadītājs Ansis Muižnieks nodibināja R. Skaidrā prēmiju jaunajiem Latvijas lauku ārstiem. Un kopš 1991. gada šo prēmiju saņēmuši daudzi jaunie ārsti.
1994. gadā Cēsu ielas 8 jeb Rūdolfa Skaidrā māju nopirka ārsts Jānis Zālītis un šajā 20. gadsimta 30. gados celtajā ēkā veica 2. stāva pārbūves darbus, kā arī dodot mājvārdu – „Beverīnas”. Jānis Zālītis dzimis 1933. gada 19. maijā netālu no Raunas – Cēsu apriņķa Brantu pagasta Aleņos. 1949. gada 25. martā kopā ar mammu un brāļiem izsūtīts uz Sibīriju, uz Tomskas apgabala Čajas rajonu. 1961. gadā ieguvis ārsta izglītību Tomskas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē un atgriezās Latvijā. Līdz pat 1995. gadam strādāja Valsts onkoloģiskajā centrā Rīgā par onkologu un psihoterapeitu.
Pirmās ziņas par ārstiem Raunas draudzē ir no 19. gadsimta vidus. Pēc Raunas draudzes mācītāja iniciatīvas 1861. gadā patstāvīgam darbam Raunas draudzē tika ievēlēts ārsts. No 1861. gada līdz 1914. gadam bija nomainījušies vairāki ārsti, kas pieņēma pacientus Baižkalna muižas kompleksa ēkā “Annenthal”, kuras vietā vēlāk tika uzbūvēta Raunas slimnīcas ēka. 1914. gada 3. janvārī par Raunas draudzes ārstu tika ievēlēts Rūdolfs Skaidrais (1882 – 1954), kurš Raunā par ārstu nostrādāja līdz pat 1954.gadam.
Uzreiz pēc R. Skaidrā ievēlēšanas, sākās Pirmais Pasaules karš un viņš tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā, kā arī vēlāk piedalījās Krievijas pilsoņu karā. Ap 1920. gadu R. Skaidrais demobilizējās un atgriezās Raunā, kur turpināja iesākto un pauda nepieciešamību pēc plašākām doktorāta telpām, jo pacientiem vajadzēja mērot ceļu uz Cēsu pilsētu, lai saņemtu medicīnisko palīdzību.
Raunas slimnīcas ēka celta 1930. gadā, tomēr slimnieku uzņemšana aizkavējās, jo naudas trūkuma dēļ nebija iespējams pienācīgi aprīkot slimnīcas telpas.
1934. gadā savu darbību uzsāka Raunas slimnīca ar piecām gultām, savukārt 1959. gadā Raunas slimnīcā bija 35 gultas vietas, strādāja 4 ārsti, 14 medmāsas, 14 sanitāri, vecmāte, darbojās ambulance, sieviešu un bērnu konsultācijas, zobārsts, rentgena kabinets un dzemdību nodaļa.
Padomju gados slimnīca sasniedza labus radītājus, vairākas reizes medicīnas iestāžu skatēs iegūstot pirmās vietas lauku slimnīcu kategorijā.
1990. gadā Raunas slimnīcu slēdz uz kapitālā remonta laiku, ambulanci pārceļot uz Lauktehnikas kantora telpām. 1991. gada 19. augusta naktī Raunas slimnīca nodega. 1992. gada jūlijā novāca slimnīcas drupas.
Ēka Cēsu ielā 6 ir Raunas pasts. 1938. gada jūnijā Raunas centru piemeklēja postošs ugunsgrēks, kā rezultātā nodega vecā Raunas pasta un sakaru nodaļas ēka Strada krogā. Gada laikā pēc ugunsgrēka tika celta jauna pasta ēka, tomēr ēku līdz galam nepabeidza, jo sākās Otrais pasaules karš. Pasta ēkas “tornītī”, kur šodien redzams apaļš logs, sākotnēji bija paredzēts liels pulkstenis. Netika pabeigta līdz galam arī iekštelpu labiekārtošana. Pasta ēkas otrajā stāvā atradās dzīvokļi pasta priekšniekam un darbiniekiem.
Darbs pasta kantorī tika organizēts sekojoši – pa labi no parādes durvīm bija operāciju zāle, kur pieņēma maksājumus, pārdeva avīzes, aploksnes, pieņēma paciņas, telegrammas, bet pa kreisi – telefona centrāle, kur bija iespējams pieteikt sarunas, lai kādu sazvanītu. Kad saruna bija pieteikta, tad telefoniste savienoja un teica: “Jums būs saruna!”. Ņemot vērā šo darba specifiku, telefonistes varēja arī sarunas noklausīties, ko daža telefoniste arī piekopa, tādā veidā uzzinot par slepenām mīlas dēkām. Ap 1967., 1968. gadu Raunas pasta un sakaru nodaļā tika ieviesta automātiskā telefona centrāle.
Katrā pagastā bija savs atbildīgais sakaru tehniķis, kurš pārzināja konkrētu telefona līnijas posmu. Ja bija kāds bojājums līnijā, telefona stabos vai vados, tad tāpat kā glābšanas dienests jebkurā diennakts laikā un jebkuros apstākļos sakarniekiem vajadzēja tikt uz bojājuma vietu.
Šobrīd Raunas mācītājmuižā ierīkots sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs “Pansija Rauna”. Par šīs vietas senumu liecina fakts, ka mācītājmuižas teritorijā atrodas vēlā dzelzs laikmeta senkapi un viduslaiku kapsēta ar krustakmeni, kas ir vietējās nozīmes arheoloģiskais piemineklis.
Pirmās ziņas par Raunas mācītājmuižu ir no 1601. gada Vidzemes arklu revīzijas. No 1658. līdz 1664. gadam Raunas mācītājmuižā dzīvoja mācītājs Jānis Reiters (1632 – 1695/97). Viņš bija latviešu izcelsmes luterāņu mācītājs Vidzemē, poliglots, valodnieks un tulkotājs. Viņš izdevis tēvreizi 40 valodās, kā arī latviešu valodā pārtulkoja daļu no Bībeles.
Visticamāk, ka Raunas mācītājmuiža nopostīta Lielā Ziemeļu kara laikā, jo zināms, ka 1718. gadā muižas dzīvojamā ēka atjaunota. 1726. gadā 27. novembrī Raunas mācītājmuiža nodega, bet tā pašā gada vasarā lielā steigā tika uzcelta jauna dzīvojamā ēka no zaļiem kokiem, kā rezultātā jau ap 1740. gadu mācītājmuiža bija sliktā stāvoklī.
No 1791. līdz 1793. gadam mācītāja Johana Gotharda Langevica laikā uzbūvēja jaunu divstāvu mācītāja dzīvojamo māju no akmeņiem, ko mēs daļēji varam redzēt arī šodien. Laika gaitā tā vairākas reizes pārbūvēta, tomēr nav zaudējusi savu pievilcību. Netālu no dzīvojamās mājas atrodas unikāla 18. gadsimta klēts ar lieveņa arkādi, kā arī pārvaldnieka jeb rentnieka māja, kas celta klasicisma stilā.
Cēsu kauju laikā 1919. gada 22. jūnijā igauņu karspēks iešāva degbumbas Raunas mācītājmuižas ēkās, kur bija izvietots landesvēra štābs. Izcēlās ugunsgrēks, kas iznīcināja 10 no 16 Raunas mācītajmuižas ēkām. Baznīcas arhīvu no sadegšanas izglāba Raunas mācītāja Ādama Jendes sieva Elza Margarēta Jende (1877-1967), kura vēlāk kļuva pazīstama ka ievērojama etnogrāfe un Rīgas Latviešu biedrības bibliotekāre.
Mācītājmuižas komplekss savu vēsturisko sūtību zaudēja 1944. gadā. 1945. gadā šeit iekārtoja veco ļaužu pansionāts, kuru slēdza 2015. gada pavasarī, iemītniekus pārceļot uz citiem pansionātiem. Pateicoties Raunas draudzes neatlaidībai, jau 2015. gada rudenī pansionātu atjaunoja, un tas atsāka darbību kā nodibinājuma “Raunas evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas centrs” sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs “Pansija Rauna”.
1959. gada 11. jūnijā Raunu un Raunas pagasta kolhozu “Sarkanais Oktobris” apmeklēja Padomju Savienības vadītājs Ņikita Hruščovs (1894 – 1971) un Vācijas Demokrātiskās Republikas valdošās Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas pirmais sekretārs Valters Ulbrihts (1893 – 1973).
Precīzs augsto amatpersonu vizītes mērķis nav zināms, taču ticamākā versija ir tieši par Raunas pagasta kolhoza “Sarkanais Oktobris” apmeklējumu, kam bija labi rādītāji republikas kontekstā un spēcīgas tradīcijas tīršķirnes liellopu audzēšanā un piena ražošanā. 1957. gadā kolhozs piedalījās Vissavienības lauksaimniecības izstādē Maskavā, izrādot kolhozā audzētos tīršķirnes liellopus. Savukārt, Raunas ciema koris pārstāvēja Padomju Latvijas latviešu literatūras un mākslas dekādē Maskavā 1955. gada nogalē.
Vietējo iedzīvotāju stāstos visspilgtākās atmiņas bijušas tieši no gatavošanās viesu sagaidīšanai. Raunā un pa ceļam no Rīgas uz Raunu tika krāsotas māju fasādes un sētas, uzbērti jauni ceļi, veidotas jaunas šosejas, kā arī ciema grausti un viduslaiku pils tornis aplikts ar stalažām, imitējot rekonstrukciju procesu. Slimnīcas telpas tika izremontētas, pacientiem izsniedza jaunas gultas veļas, traukus. Savukārt svinīgajā mielastā klāja galdus ar speciāli no Rīgas vestiem labumiem, ko vietējos veikalos nebija iespējams dabūt.
Raunas kapsēta iesvētīta 1773. gada 29. jūnijā mācītāja Mihaela Vurma laikā. Zemes gabalus kapsētas vajadzībām uzdāvināja Raunas pilsmuižas īpašnieks kņazs Grigorijs Orlovs (1734–1783). Līdz tam kapsēta atradās pie Raunas baznīcas.
Raunas kapsētā apglabāti vairāki ievērojami cilvēki un atrodams ievērojams skaits mākslinieciski vērtīgu kapa pieminekļu un metāla krustu. Raunas kapsētā apglabāts viens no modernās farmācijas celmlaužiem un praktiskās bakterioloģijas pamatlicējiem Krievijā Kārlis Krēsliņš (1860-1929), kura pieminekli jūgendstila formās veidojis tēlnieks Gustavs Šķilters. Kapsētā apglabāts arī Raunas draudzes mācītājs, skolotājs un mācību grāmatu autors Ādams Jende (1861-1918), kura kapa pieminekli izgatavojis tēlnieks Kārlis Zemdega, kapsētā apglabāts arī tirgotājs, mecenāts Pēteris Rimša (1853-1908), kura pieminekli veidojis tēlnieks Gustavs Šķilters.
Raunas kapos apbedīts arī pirmais Raunas luterāņu draudzes mācītājs latvietis Krišjānis Dzirne (1829 – 1896), vācbaltiešu mācītājs Mihaels Vilhelms Vurms (1715-1795), Cēsu Skolotāju biedrības priekšnieks, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais skolotājs Pēteris Neijs (1862-1935), otrā pasaules kara laikā bojā gājušais vairāku kristīga satura grāmatu autors un Raunas draudzes mācītājs Arvīds Treicis (1902-1944), Raunas ārsts Rūdolfs Skaidrais (1882-1954) un viņa kundze ārste Elza Skaidrā (1900-1989), radiorūpnieks, firmas “A.Apsītis un E.Žukovskis” dibinātājs Aleksandrs Apsītis (1907-1988), Raunas draudzes skolas skolotājs un aktīvs sabiedriskais darbinieks Eduards Auka (1871-1941), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris – Artūrs Milnis (1900-1941), Pēteris Sautiņš (1891-1968), Jānis Zvirbulis (1896-1938), Raiņa un Aspazijas rokrakstu atšifrētāja Aina Leite (1922-2005), grafiķis, gleznotājs un “Raunas miniatūru” autors Indulis Gurtiņš (1925 – 1991), slavenais psihoterapeits Jānis Zālītis (1933-2007), vēsturniece un Raunas vēstures pētniece Sarma Ruska (1941-2010), bioloģijas zinātniece Milda Krūklande (1909-2002), tēlniece Biruta Grīsle (1927 – 2004) , kā arī tur atrodas Baižkalna muižas īpašnieku Cukerbekeru dzimtas kapi.
Vecākais kapsētā sastopamais kapa krusts ar plakanu ziedu rotājumu galos uzstādīts 1825.-1834. gadā mirušajiem. Kapos atrodas arī dažādi mākslinieciski vērtīgi metālkalumi – trīs lieli 2-3 m augsti krusti, 118 dažāda veida čuguna krusti, 14 čuguna soli, 5 čuguna mežģīņu ķēžu žogi, 7 čuguna ķēžu žogi u.c. 2000. gadā Raunas kapsētā uzstādīts piemineklis Sarkanā terora upuru piemiņai.
Otrā pasaules karā kritušo Padomju armijas karavīru kapi pēc Otrā pasaules kara izveidoti par Raunas pagasta kolhoza “Sarkanais Oktobris” līdzekļiem. Šeit apglabāti 220 Padomju armijas karavīri, kuri krituši Otrā pasaules kara laikā kaujās pie Siguldas. Raunas pagastā 1944. gadā kaujas nenorisinājās, taču uz šejieni veda ievainotos karavīrus no Siguldas apkārtnes. Ievainotos izvietoja Raunas skolas ēkā, kur atradās kara hospitālis, kā arī vietējo iedzīvotāju privātmājās un Raunas slimnīcā.
Zināms, ka šobrīd redzamais piemineklis nav sākotnēji uzstādītais. Pēc pieminekļa apraksta, kas sastādīts 20. gadsimta 70. gados, ir zināms, ka sākotnēji uzstādītais piemineklis pēc izmēriem ir bijis mazāks un uz pieminekļa bija iekalts teksts latviešu un krievu valodās: “Slava varoņiem, kas krituši par mūsu padomju Dzimteni”. Kapos atradās 11 piemiņas plāksnes ar kritušo karavīru vārdiem. 20. gadsimta 70. gados tapušajās fotogrāfijās redzams, ka pieminekļa izskats krasi atšķiras no tā, ko mēs varam redzēt šodien, taču nav precīzi zināms, kurā laikā notikusi pieminekļa maiņa.