Raunas pilsdrupu tornis līdz mūsdienām ir saglabājies ar virkni arhitektoniskajiem elementiem, kas torņa apmeklētājiem varētu šķist interesanti. Tornis celts pēc galvenā korpusa ārējo sienu izveides. Torņa otrajā un trešajā stāvā varēja nokļūt pa torņa sienās izbūvētu starpeju. Torņa logailu vietas un izmēri, mainoties laikmetiem, būtiski pārveidotas. Pie vienas no torņa logailām saskatāmas interjera apdares pēdas – vairākkrāsu gleznojuma pēdas. Torņa stāvi apkurināti ar kamīniem, par ko liecina sienās saglabājušies dūmvadu kanāli. Sākotnēji torņa griestus veidoja ķieģeļu velves, bet vēlāk tās aizstāja koka griesti. Tāpat, arī pašas telpas tika sadalītas mazākās. Tornī vairākās vietās redzamas liecības par velvju izbūvi, uz sienām apskatāmi apmetumu fragmenti. Būtiski atzīmēt, ka 21. gadsimta sākumā izbūvētās koka konstrukcijas neatbilst sākotnējam torņa stāvu līmenim.
Raunas pilsdrupās ir saglabājušies divu starpeju posmi. Starpejas pils mūros bija izbūvētas pārvietošanās vajadzībām starp pils korpusiem vai tornī. Tās bija ejas, kas atradās starp diviem mūriem, kur viens mūris bija ārējā siena, bet otrs mūris – iekšējā siena. Viena no Raunas pilsdrupās saglabātajām starpejām atrodas galvenās pils tornī no pirmā stāva uz otro stāvu. Daļēji saskatāms arī posms, kas veda no otrā stāva uz trešo stāvu. Otrs starpejas posms saglabājies pils Dienvidaustrumu korpusa ārējā sienā un bija domāts, lai nokļūtu gan uz pils Dienvidu ēku, kā arī uz trešo jeb aizsardzības stāvu. Starpejas Latvijas pilsdrupās saglabājušās maz, jo tās ir vienas no trauslākajām vietām mūrī. Sienas, kas veido starpejas ir salīdzinoši plānas, tāpēc, brīdī, kad pils paliek bez jumta, starpeju posmi ir tie, kas sabrūk visātrāk.
Laikā, kad pils izmantota dzīvošanai, Raunas pils sienas bijušas apmestas ar kaļķa apmetumu. Virs akmeņiem, kas bijuši nedaudz no mūra izvirzīti, apmetuma kārta bijusi visplānākā, tāpēc nobirusi visātrāk. Citās vietās apmetums labi saglabājies. Apmetuma apjoms, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir patiesi iespaidīgs. Dažādos pils apdzīvotības posmos lietots dažādu krāsu apmetums. Sākotnēji tas bijis gaišs, vēlāk gaiši pelēks un brūngans, savukārt, 17. gadsimtā izmantots sārtas krāsas apmetums. Vēstures avotos ir atrodama informācija, ka kādā no pils otrā stāva telpām uz apmetuma bijuši uzgleznoti visi Rīgas arhibīskapi. Šādu tradīciju viduslaikos praktizēja augsta līmeņa amatpersonu (bīskapu, arhibīskapu, mestru) galvenajās uzturēšanas vietās.
Raunas pils aktīvās izmantošanas periodā tika apkurināta ar krāsnīm. Par tām liecina vairākās pils sienās saglabājušās dūmkanālu vietas, kas izbūvētas mūra iekšpusē. Kamīni vai krāsnis bija izvietotas telpu stūros, ar divām malām pieslēdzoties mūra sienai. Par krāšņu un kamīnu izmantošanu daudz liecības iegūtas arheoloģiskajospētijumos, kur atrasti krāsns glazētu podiņu fragmenti un vienā gadījumā ir izdevies vienu krāsns podiņu restaurēt tā, kā tas izskatījies 17. gadsimtā izmantošanas laikā. Galveno korpusu pirmajā un stāvā un pagrabstāvā arheologiskā izpēte nav notikusi, tāpēc nav iespējams precīzi noteikt vai Raunas pilī galvenās otrā stāva telpas apsildītas ar viduslaikiem tipisko hipokausta apkures sistēmu jeb siltgaisa krāsnīm. Pieļaujams, ka šāda sistēma eksistējusi, jo galveno korpusu sienās ir redzamas dūmkanālu vietas, kas izbūvētas no pagraba līdz pat trešā stāva līmenim. Hipokausta sistēma darbojās ar krāsns palīdzību, kas bija izbūveta saimniecības stāvā un virs tās bija atsevišķā kamera, kas pildīta ar laukakmeņiem. Kurinot krāsni, akmeņi sakarsa un siltums no tiem pa atsevišķiem kanāliem nokļuva augstāk izbūvētajās telpās un pa lūkām grīdās tās sasildīja.