Saziņai
[email protected]Šī mājaslapa ir radīta un uzturēta ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par tās saturu pilnībā atbild Smiltenes novada pašvaldība un tā var neatspoguļot Eiropas Savienības viedokli.
Raunas viduslaiku pils ir vienas no visapjomīgākajām un labāk saglabātajām pilsdrupām Latvijā. Precīzs pils celšanas datums nav zināms, taču no Rīgas arhibīskapa Johannesa IV no Cintenes rakstītiem avotiem secināms, ka tas noticis 14. gadsimta sešdesmitajos gados un izmantota kā viena no galvenajām Rīgas arhibīskapa un viņa svītas uzturēšanās rezidencēm, kuru apmeklēja visos gadalaikos neregulārās vizītēs.
Par mūra pils arhitektūru viduslaikos ir zināmas vien dažas detaļas, jo tā vairākkārt pārbūvēta un lielākā daļa no sākotnējās apbūves vairs nav redzama. Raunas pils celta pakāpeniski, sākumā izbūvējot kastelas tipa būves ārsienas. Tas nozīmē, ka sākotnēji pils celta kā nocietinājums, kuram ir četras mūra sienas, kuru iekšpusē varēja būt izvietotas pagaidu celtnes no koka.
Sākoties Livonijas karam 1558. gadā, pils būtiski necieta, jo, pateicoties runām, kas bija izplatījušās par Krievijas kņaza Ivana IV nežēlību, Krievijas kņazistes karaspēks to ieņēma bez cīņas. Arī 16. gadsimta beigās, kā liecina 1582. gada revīzija, pils vēl bija labā stāvoklī – bija saglabājušās visas celtnes. Lielākos postījumus Raunas mūra pilij nodarīja Polijas – Lietuvas konflikts ar Zviedrijas karalisti 17. gadsimta sākumā un vidū. Pēc pēdējā konflikta Zviedru pārvalde pili vairs neatjaunoja un tā zaudēja savu nozīmi kā cietoksnis. 1683.gadā tika izdota pavēle likvidēt tās nocietinājumus – tika uzspridzināti priekšpils nocietinājumu posmi un starp tiem izveidotie aizsardzības torņi.
Pils pagalms veidots gareni izstiepta taisnstūra formā. Tā platums ir 11 metri un garums 37 metri. Pils pagalmā varēja nokļūt pa pils pagalma vārtiem. Ienākot pagalmā, pie pretējās sienas un sienām abās pusēs bija izveidotas akmens galerijas. Akmens galerijas bija āra gaitenis, kas izbūvēts otrā stāva līmenī, no kura varēja nokļūt pils otrā stāva telpās. Zem galerijas bija izvietotas ieejas pils pirmajā stāvā, kur atradās saimniecības telpas un ieejas pils pagrabos. Pagalmu klāja vidēja lieluma akmeņu veidots bruģa segums, kurā joprojām saskatāmas no slīpiem akmeņiem liktas ūdens notekas vietas.
Raunas muižas aizsākumi saistāmi ar Raunas pili. Raunas pils celta 14. gadsimtā un visu viduslaiku periodu tā bija viena no Rīgas arhibīskapa uzturēšanās vietām. Blakus Raunas pilij 16. gadsimta sākumā izveidojās Raunas muiža, kas kļuva par Raunas apdzīvotās vietas galveno kultūrvides elementu pēc pils. Mainoties politiskajai situācijai, mainījās arī Raunas muižas īpašnieki. Vairāku īpašnieku maiņas rezultātā, 19. gadsimta sākumā tā nonāca Rīgas baņķiera Bernharda Kristiana Kleina īpašumā, kur viņš kopā ar tirgotāju Cukerbergeru atvēra cukura manufaktūru jeb fabriku, bet Baižkalna muižā papīra manufaktūru, kur ražoja papīru cukura iesaiņošanai. 1821. gadā cukurfabrika bankrotēja un B. K. Kleins izdarīja pašnāvību. 1821. gadā Raunas pilsmuižu par 168 800 rubļiem iegādājās Ādolfs Heinrihs fon Vulfs (1765 – 1843). Fon Vulfs bija viens no bagātākajiem Vidzemes guberņas muižniekiem. Viņam piederēja 25 muižas.
Neilgu laiku Raunas muižā saimniekojis arī Ādolfa Heinriha fon Vulfa dēls Aleksandrs fon Vulfs (1802 – 1832). Leģenda vēsta, ka 1832. gadā Cēsīs notikusi Vidzemes muižniecības balle, kuras laikā Aleksandram fon Vulfam izcēlies konflikts ar Dzērbenes muižas īpašnieku, virsleitnantu Gotlību Veisensteinu. Aleksandrs izsmējis Veisensteinu par to, ka virsleitnants neprecas un viņa cilts ir ceļā uz iznīcību, kā rezultatā fon Vulfu izaicināja uz dueli ar pistolēm. 24. novembrī netālu no Dzērbenes pils notika duelis, kura laikā abi dalībnieki tika ievainoti. Veisensteins mira pa ceļam uz Dzērbeni, savukārt, fon Vulfs tika aizvests uz Raunu, kur viņš mira no gūtajiem ievainojumiem 1832. gada 6. decembrī.
No 1906. līdz 1910. gadam fon Vulfu ģimene Raunas muižu pārdeva Krievijas zemnieku agrārbankai, kura to iegādājās par 180 000 rubļiem. Drīz pēc Latvijas republikas dibināšanas tika īstenota agrārā reforma, kā rezultātā bijušās muižu zemes, ēkas un inventārs tika ieskaitītas Valsts zemes fondā un sadalītas bezzemniekiem un sīkzemniekiem.
Līdz ar Raunas muižas attīstību, pilsdrupu pamešanu, tuvākajā teritorijā ap Raunas muižu tika veidots park, izmantojot gan Raunas reljefa priekšrocības, gan iekļaujot parka teritorijā arī pilsdrupas. Raunas parks saistīts arī ar 1905. gada revolūcijas notikumiem un te atrodama piemiņas vieta 1905. gada revolūcijā nošautajiem revolucionāriem. 1905. gada revolūcija skāra arī Raunas pagastu. Raunā izveidojās Tautas sapulce, kurā tika pieprasīta vietējo jautājumu pastāvīgāka izlemšana, kā arī aktīvi darbojās vietējie revolucionāri, kuru organizētie mītiņi bija plaši apmeklēti.
Precīzs Raunas baznīcas celšanas gads nav zināms. Pirmo reizi rakstītajos vēstures avotos Raunas baznīca pieminēta 1457. gadā.
Kopš uzcelšanas Raunas baznīcas izskats krietni mainījies un tā piedzīvojusi vairākas nopostīšanas un pārbūves. Tā cietusi gan Livonijas kara laikā, gan Zviedru-poļu kara laikā, katru reizi baznīcu atjaunojot. Zināms, ka 1613. gadā baznīcai nav bijis jumta un tā atjaunota tikai 1636. gadā. 1691. gada baznīcas vizitācijas jeb pārbaudes protokolā minēts, ka Raunas baznīcas jumts klāts ar plakaniem kārniņiem, baznīcas grīdu klāj māla klons.
1702. gadā Krievijas impērijas karaspēks Šeremetjeva vadībā nodedzināja Raunas baznīcu, kā arī 1724.gada baznīcas vizitācijas protokolā minēts, ka baznīca sabrukusi. 1736. gadā atjaunoja baznīcas torni un tas ieguva baroka stila formas, šādā izskatā saglabājoties līdz mūsdienām.
Laika gaitā Raunas baznīca piedzīvojusi būtiskas pārbūves. 1793.-1794. gadā baznīcai piebūvēts ģērbkambaris. 1803. – 1804. gadā baznīca piedzīvoja vērienīgāko pārbūvi tās vēsturē – baznīcas dienvidu pusē tika izlauzta siena un baznīcai piebūvēta klāt vēl viena daļa, kur šobrīd ir baznīcas galvenā ieeja, kā arī baznīcas altāris pārcelts no austrumu gala uz ziemeļu sienu. Tas veikts, lai baznīcu paplašinātu, jo 18. gadsimta beigās Raunas draudzē oficiāli bija 10 tūkstoši draudzes locekļu.
Pēc Otrā pasaules kara, par spīti padomju ideoloģijai un ierobežojumiem, Raunas draudze turpināja darboties. Baznīcā notika dievkalpojumi, tika svinēti svētki, laulāti pāri, kristīti bērni. Vēl līdz pat 20. gadsimta 50. gadu beigām Raunas baznīcā notika arī svinīga jauno draudzes locekļu iesvētīšana. 1972. gadā Raunas baznīcā tika svinēta Raunas baznīcas 710 gadu jubileja. Pateicoties Raunas draudzes mācītāju, draudzes priekšnieku un locekļu saprātīgumam, Raunas baznīca un tās kultūrvēsturiskai mantojums tika nosargāts, paglābjot baznīcu no likteņa, ko padomju gados piedzīvoja citas baznīcas. 1991. gada janvārī Raunas baznīca bija tā vieta, no kurienes Raunas pagasta barikāžu dalībnieki devās uz Rīgu, uz barikādēm. Pirms izbraukšanas Raunas draudzes mācītājs noturēja dievvārdus un svētīja aizbraucējus.
Šī mājaslapa ir radīta un uzturēta ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par tās saturu pilnībā atbild Smiltenes novada pašvaldība un tā var neatspoguļot Eiropas Savienības viedokli.